Zema energopatēriņa ēka
Ar terminu zema enerģijas patēriņa ēka raksturo ēkas, kas patērē mazāku enerģijas apjomu, salīdzinot ar standarta ēkām. Praksē zema enerģijas patēriņa nodrošināšanai tiek izmantoti atjaunojamie energoresursi, ilgtspējīga arhitektūra, energoefektīvs izvietojums u.c. paņēmieni un risinājumi, kas ļauj samazināt enerģijas patēriņu. Zema enerģijas patēriņa ēkā galvenais uzdevums nav aizstāt patēriņam nepieciešamo elektroenerģiju un siltumenerģiju ar enerģiju no atjaunojamiem energoresursiem, bet gan samazināt kopējo enerģijas apjomu, kas nepieciešams ēkas iedzīvotājiem.
Termina „zema patēriņa ēka” nozīme laika gaitā ir mainījusies, tomēr Eiropā ar šo terminu apzīmē ēkas, kuru enerģijas patēriņš ir no 35 kWh/m²a līdz 20 kWh/m²a (9,500 Btu/ft²/gadā līdz 6,300 Btu/ft²/gadā). Ēkas ar vēl zemāku enerģijas patēriņu tiek apzīmētas ar terminu „pasīvās ēkas". Tomēr zema enerģijas patēriņa standarti dažādās valstīs ir atšķirīgi, jo katras valsts standarti tiek noteikti atbilstoši valsts klimatiskajiem apstākļiem, vidējam enerģijas patēriņam, kā arī tos ietekmē valsts attīstības tendences.
Zema enerģijas patēriņa ēkās parasti tiek izmantots augsts izolācijas līmenis, energoefektīvi logi, zema līmeņa gaisa ieplūde un ventilācija ar rekuperāciju, kā arī atjaunojamo resursu energoavoti un energoefektīvi celtniecības risinājumi, lai maksimāli samazinātu enerģijas patēriņu. Kā apgaismojuma risinājumi tiek izmantotas fluorescentās lampas.
Svarīgs faktors zema enerģijas patēriņa ēkām ir siltuma zudumi caur konstrukcijas aukstumtiltiem. Nespēja novērst termiskos ceļus no siltas virsmas uz aukstu virsmu (tiltus) rada apstākļus interssticiālajai kondensācijai ēkas konstrukcijā, kas var veicināt sūnu augšanu un pūšanu, nemaz nerunājot par termiskā komforta līmeņa zudumiem un enerģijas patēriņu, kas ar to saistīts. Maksimāli novēršot aukstumtiltus zema enerģijas patēriņa ēkās, var būtiski samazināt nepieciešamību pēc enerģijas telpu apkurei.
Zema energopatēriņa ēkas tiek būvētas no blīviem un viegliem materiāliem, bet ēkā parasti tiek iestrādāta noteikta iekšējā termiskā masa, lai vasarā ēkā nevaldītu karstums un saglabātu stabilu temperatūru ziemas laikā, kā arī, lai izvairītos no iespējamās pārkaršanas pavasarī vai rudenī, ko var radīt saule, spīdot tieši logos. Būtiski ir ievērot ēkas krāsu. No fasādes un jumtu krāsām ir atkarīgs tas, vai ēka „uzsūks” vai „atstaros” siltumenerģiju, ko sniedz saules starojums. Lapu koki un vīnogulāji karstajos vasaras mēnešos var tikt izmantoti noteikta klimata uzturēšanai ēkā.
Zema energopatēriņa ēkās plaši tiek izmantoti pasīvi apgaismojuma risinājumi un plaši pielietota dienas gaisma. Dienās, kad dabiskās dienasgaismas ir pārāk maz, un naktīs tiek izmantotas zema energopatēriņa LED, ksenona un halogēnās lampas. Signalizācija, ārējie apgaismojumi un citas nelielas elektroierīces tiek aprīkotas ar fotovoltaiskajiem elementiem, kas tiek apvienoti vienotā saules elektroenerģijas sistēmā ar saules paneļiem. Apgaismojuma taimeri, kustības detektori un dabiskā apgaismojuma sensori spēj būtiski samazināt elektroenerģijas patēriņu, relatīvi īsā laikā atpelnot līdzekļus, kas tajos ieguldīti.