Pasīvā ēka
Pasīvā ēka ir ēka, kas minimālu siltimenerenerģijas telpu sildīšanai vai dzesēšanai, salīdzinot ar citu ēku veidiem. Cenu kāpums un vides piesārņojuma problēmu aktualizācija padarīja šīs ēkas populāras. Pasīvā ēka ir mūsdienu enerģijas un finanšu līdzekļu taupības pamats. Pasīvās ēkas var uzskatīt par pierādījumu tam, ka ekonomika un vides aizsardzība vairs nav pretējas lietas. Cenām enerģijas patēriņam arvien pieaugot, energoefektīvi risinājumi kļūs lētāki.
Telpu komforta līmenim ir jābūt nemainīgam gan ziemā, gan vasarā, kas nozīmē to, ka U – vērtībām ir jābūt zem 0.8 W/(m²K). Gaisam ir vienmērīgi jāplūst caur visām telpām, telpās ir jābūt arī logiem, lai varētu nodrošinātu pilnīgu telpu ventilāciju vasarā. Mūsdienās gandrīz katrs arhitekts ir spējīgs uzprojektēt pasīvu ēku, dažādos arhitektūras stilos. Ir iespējams iegādāties gatavas pasīvās ēkas. Pasīvo ēku standartus ir iespējams pielietot daudzās nozarēs. Pastāv pasīvās skolas, bērnudārzi, adminstrācijas ēkas un viesnīcas.
Siltumizolācijai ir liela loma pasīvās ēkas rādītāju sasniegšanai. Galvenais siltumizolācijas uzdevums ir samazināt siltumenerģijas zudumus. Tādēļ pasīvajās ēkās jumti, pagrabs un pamati tiek ļoti rūpīgi izolēti; siltumizolācijas biezums parasti svārstās no 25 līdz 40 cm, atkarībā no ēkas ģeogrāfiskās atrašanās vietas. Īpaša uzmanība tiek pievērsta nišām, stūriem, durvīm un logiem, jo tur rodas lielākie siltumenerģijas zudumi.
Ventilācija ir svarīgākais pasīvās ēkas elements, jo tā būtiski ietekmē telpu iekšējo klimatu. Pasīvās ēkas ventilācijas pamatprincips ir siltuma atgūšana jeb rekuperācija. Gaiss tiek iesūkts ēkā no ārpuses un to sasilda siltais gaiss, kas tiek izpūsts no ēkas pa to pašu ceļu. Rekuperācijas būtība ir pretplūsmas un to siltumapmaiņa, kuras laikā siltums tiek atdots no āpus ēkas izvadītā gaisa. Šādā veidā izvadītais gaiss atdod ap 75-90% no sava siltuma ienākošajam gaisam. Siltummainis, darbojoties normālā režīmā, patērē apmēram 40-50 vatus, lai nodrošinātu nepieciešamo komforta līmeni vienas ģimenes ēkā.
Lai samazinātu temperatūras zudumus, nepieciešama kontrolēta ventilācija. Katras 3-4 stundas gaiss ēkā tiek nomainīts, bet cilvēki to nepamana, jo nav izteiktas gaisa plūsmas, un ventilācijas radītās skaņas tiek gandrīz pilnībā abosrbētas. Svaigais gass telpās tiek ievadīts pie griestiem un nemanāmi nosēžas telpās. Ienākošo gaisu pēc nepieciešamības var atdzesēt vai uzsildīt, pirms siltuma atgūšanas. Šim mērķim tiek izmantots zemes siltums – ziemā gaiss tiek sasildīts caurulē, kas atrodas zemē un vasarā gaiss šajā caurulē tiek atdzesēts līdz 5°C.
Svarīgi ir apzināties to, ka šāda ventilācija nav vienkāršs gaisa kondicionieris, kas atdzesē esošo gaisu. Pateicoties tam, rekuperācijas risinājums būtībā ir svaigā gaisa ventilācija, kas novērš mitruma uzkrāšanos un mikrobu problēmas. Vasarā ventilāciju var izslēgt, lai vēdinātu un dzesētu telpas, atverot logus. Vasaras sezonā, kad netiek izmantota ventilācijas sistēma, ir ieteicams veikt filtru nomaiņu.
Regulāra gaisa apmaiņa nodrošina augstu gaisa kvalitāti. Piesmacis gaiss, smakas un kaitvielas tiek izvadītas no ēkas, un ēkā ieplūst svaigs gaiss, neatverot logus. Pasīvo ēku būvniecības izmaksas ir tikai par apmēram 8% lielākas, salīdzinot ar tradicionālo ēku būvniecības izmaksām. Pasīvās ēkas uzturēšanas izmaksas ir tikpat lielas, cik tradicionāli uzbūvētai ēkai.
Papildu būvniecības izmaksas rada paaugstinātais siltumizolācijas līmenis, rekuperācijas ventilācijas sistēma, atjaunojamo resursu enerģijas ieguves iekārtas un trīspakešu logi. Neskatoties uz to, ka sākotnējās pasīvās ēkas izmaksas ir lielākas par tradiconāli būvētās ēkas izmaksām, jau ar pirmo dienu tiek ietaupīti finanšu līdzekļi par siltumenerģiju un elektroenerģiju, kas 10 gadu laikā, ņemot vērā arī iespējamo energoresursu sadārdzinājumu, atmaksā ēkā ieguldītos finanšu līdzekļus. Galvenā pasīvās ēkas priekšrocība ir tas, ka tā patērē par 90% mazāk siltumenerģijas, salīdzinot ar tradicionāli būvētu ēku.